Gandrīz visi pirms bērnu dzimšanas sakām to pašu: “mans bērns neskatīsies multfilmas”.
Un tad piedzimst bērns. Un kopā ar viņu – ikdiena, kurā jāgatavo ēst, jāstrādā, jārūpējas par otru bērnu, dažreiz vienkārši jāsēž un jāatgūst elpa. Būsim atklāti: televizors vai planšetdators bieži kļūst par pirmo palīgu. Un tas nenozīmē, ka vecāki ir “padevušies”. Tas nozīmē, ka viņi dzīvo šajā, nevis akmens laikmetā.
Tomēr pēdējos gados speciālisti arvien biežāk pievērš uzmanību nevis pašu ekrānu esamībai, bet gan tam, kā mainījies bērnu saturs. Mūsdienu multfilmas bieži raksturo ļoti ātrs temps: īsas epizodes, pastāvīgi mainīgi attēli, intensīva skaņa un nepārtraukta darbība. Tas krasi atšķiras no satura, ko daudzi vecāki atceras no savas bērnības.
Ko pētījumi rāda par ātru vizuālo stimulāciju
Attīstības psiholoģijas un bērnu neiroloģijas pētījumi liecina, ka pastāvīga intensīva stimulācija apgrūtina bērna spēju saglabāt uzmanību un nomierināties. Kad bērns pierod pie ātra tempa, spilgtām krāsām un pastāvīgiem kairinātājiem, mierīgas ikdienas lietas – konstruēšana, zīmēšana, lēna spēle – var šķist “garlaicīgas”.
Zinātnieki atzīmē, ka bērni, kuri bieži skatās ļoti ātra tempa saturu, pēc ekrānu laika biežāk ir aizkaitināti, grūtāk pāriet uz patstāvīgu spēli, viņiem ir grūtāk gaidīt vai koncentrēties. Tas nenozīmē, ka multfilmas “kaitē”, bet smadzenēm ir vajadzīgs laiks informācijas apstrādei, un, ja temps ir pārāk ātrs, šī laika vienkārši nav.
Agrākā animācija bija lēnāka, prognozējamāka. Stāsti attīstījās pakāpeniski, varoņi runāja mierīgāk, starp darbībām bija pauzes. Šāds temps vairāk atbilda bērna dabiskajiem informācijas apstrādes ritmiem un veicināja dziļāku iesaisti, nevis pastāvīgu “modrību”.
Kāpēc reālā dzīve pēc ekrāniem dažreiz kļūst grūtāka
Kad bērna smadzenes pierod pie pastāvīgas stimulācijas, reālā dzīve kļūst pārāk lēna. Spēle ar klucīšiem, galda spēle vai grāmatas pārlūkošana prasa pacietību, kuras pēc intensīva satura bieži trūkst. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vecāki atzīmē: pēc multfilmām bērnam ir grūtāk koncentrēties, viņš ātrāk sadusmojas vai pastāvīgi meklē papildu kairinātājus.
Svarīgi saprast, ka tā nav “slikta uzvedība”. Tā ir nervu sistēmas reakcija uz pārmērīgu informācijas plūsmu.
Ekrāni nav ienaidnieks – svarīga ir līdzsvars
Speciālisti arvien biežāk uzsver: risinājums nav pilnībā atteikties no ekrāniem. Risinājums ir līdzsvarot.
Izvēloties lēnāka tempa saturu, ierobežojot skatīšanās ilgumu un apvienojot ekrānus ar citām aktivitātēm, var izvairīties no daudzām problēmām.
Pēc ekrāniem īpaši svarīgi piedāvāt aktivitāti, kas “atgriež” bērnu ķermenī un sajūtās:
mierīgu rotaļu ar rotaļlietām, konstruēšanu, zīmēšanu, kustības, atrašanos ārpus telpām, sarunas. Šādas aktivitātes palīdz nervu sistēmai nomierināties un atjaunot līdzsvaru.
Kāpēc rotaļlietas joprojām ir tik svarīgas
Rotaļlietas – īpaši atvērtas, attīstošas, bez mirgojošiem ekrāniem – sniedz to, ko ekrāni bieži vien nespēj: lēnu, patstāvīgu, bērna tempa diktētu pieredzi. Rotaļājoties ar klucīšiem, figūriņām vai lomu spēlēs, bērns pats regulē ātrumu, veido scenārijus, mācās koncentrēties un pabeigt iesākto darbību.
Tieši tāpēc bērnu attīstības speciālisti iesaka ekrānus uzskatīt par vienu no līdzekļiem, bet ne par galveno nodarbi, bet rotaļlietas un brīvu spēli – par ikdienas rutīnas sastāvdaļu.
Ko tas nozīmē vecākiem reālajā dzīvē
Tas nozīmē vienu ļoti svarīgu lietu: nav vajadzīga pilnība.
Ja dažreiz ieslēdzat multfilmu, lai varētu pabeigt darbus vai vienkārši atpūsties – tas ir normāli. Vecāku loma nav par pastāvīgu sevis upurēšanu. Tomēr ir vērts pievērst uzmanību satura tempam, ilgumam un tam, kas notiek pēc ekrāniem.
Mazās, apzinātās izvēles – lēnāks saturs, vairāk spēles, vairāk kopā būšanas – ilgtermiņā būtiski ietekmē bērna uzmanību, paškontroli un emocionālo līdzsvaru.
Un dažreiz lielākā dāvana bērnam nav vēl viena epizode, bet rotaļlieta, kas ļauj viņam pašam radīt pasauli.
